RE100 izpratne: Kas ir uzticami apgalvojumi?

Globālais atjaunojamās enerģijas tirgus atrodas pagrieziena punktā, un REC tirgi līdz 2030. gadam varētu sasniegt 111 miljardus dolāru. Taču aiz šiem iespaidīgajiem skaitļiem slēpjas sarežģīts uzticamības prasību tīkls, īpaši attiecībā uz RE100, kas dibināts 2014. gadā. Sākotnēji tas bija eksperimentāls regulējums neskaidru atjaunojamās enerģijas apgalvojumu laikmetā — līdzīgi tam, kā šodien funkcionē oglekļa tirgi. Tagad tas ir attīstījies par augsta līmeņa standartu, kuru pieņem tādi tehnoloģiju giganti kā Apple un Google.

Seši kritēriji

Saskaņā ar RE100 tehnisko regulējumu atjaunojamās enerģijas apgalvojuma ticamību nosaka seši pamata kritēriji. Pirms ķeramies pie tiem, ir svarīgi atzīmēt, ka RE100 skaidri nošķir dažādus atjaunojamās enerģijas veidus. Vēja, saules un ģeotermālā enerģija tiek automātiski pieņemtas, savukārt hidroenerģijai un biomasai nepieciešama papildu trešo pušu sertifikācija, lai apliecinātu ekoloģisko ilgtspēju. Tas atspoguļo bažas par hidroelektrostaciju ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un nepieciešamību pēc ilgtspējīgas biomasas iegūšanas.

1. Uzticami ražošanas dati

Visiem atjaunojamās enerģijas apgalvojumiem jābūt balstītiem uz trešās puses verificētiem statiskiem datiem un uzskaitītiem ražošanas apjomiem. Tas nodrošina pārredzamību un uzticamību atskaitēs. Eiropas Savienības Garantiju izcelsmes (GOs) sistēma ir lielisks piemērs — valdības pārvaldīta verifikācija padara šo tirgu strukturētu un uzticamu.

2. Atribūtu agregācija

Viens no RE100 unikālajiem nosacījumiem ir vienota īpašumtiesība uz vides un sociālajiem atribūtiem. Tas novērš problemātisko praksi sadalīt atjaunojamās enerģijas atribūtus (piemēram, oglekļa samazinājumu un tehnoloģiju veidu) atsevišķos tirgojamos instrumentos.

3. Ekskluzīvas īpašumtiesības

Regulējums nosaka nepieciešamību pēc skaidras īpašumtiesību dokumentācijas, lai novērstu dubultskaitīšanu. Piemēram, Polijā ir unikāla sistēma, kas prasa abām pusēm aktīvi apstiprināt darījumus, atšķirībā no standarta Eiropas vienpusējās pārsūtīšanas.

4. Ekskluzīvi apgalvojumi

Papildus īpašumtiesībām RE100 nosaka, ka nedrīkst pastāvēt dublēti apgalvojumi par tiem pašiem atjaunojamās enerģijas atribūtiem. Pat tādās valstīs kā Kostarika, kur elektrības tīkls ir 99% atjaunojams, uzņēmumiem joprojām ir jāpērk sertifikāti, lai varētu izteikt ekskluzīvus atjaunojamās enerģijas apgalvojumus.

5. Ģeogrāfiskie tirgus ierobežojumi

RE100 ievieš stingrus ģeogrāfiskos ierobežojumus atribūtu tirdzniecībai. Piemēram, Eiropā "vienotā enerģijas tirgus" koncepts attiecas tikai uz ES dalībvalstīm un AIB dalībniecēm. Tas rada sarežģījumus valstīm kā Īrija, kas pēc Brexit darbojas kā atsevišķs tirgus, neskatoties uz fizisko pieslēgumu Lielbritānijai.

Tirgus ietekme ir ievērojama — Ziemeļvalstu hidroenerģija pašlaik dominē cenu noteikšanā Eiropā, un saules un vēja enerģijai ir ierobežotas cenas prēmijas, neskatoties uz RE100 priekšroku šīm tehnoloģijām.

6. Ražošanas perioda ierobežojumi

Ražošanas laiks ir jāsaskaņo ar patēriņa periodiem. Lai gan RE100 nenosaka precīzu robežu, tirgus standarts ļauj 12 mēnešu tirdzniecības periodu ar 6 mēnešu patēriņa logu. Daži uzņēmumi ievieš vēl stingrāku ikmēneša saskaņošanu, lai uzlabotu precizitāti.

Attiecībā uz ražotņu vecumu RE100 parasti pieprasa, lai tās būtu ne vecākas par 15 gadiem. Tomēr pastāv izņēmums — ja kopējais atjaunojamās enerģijas patēriņš nepārsniedz 50%, tad līdz 15% var nākt no vecākām iekārtām.

Secinājums

RE100 regulējums no eksperimentālas iniciatīvas ir kļuvis par plaši pieņemtu korporatīvās ilgtspējas standartu. Lai gan daži eksperti prognozē, ka līdz 2030. gadam GOs tirgus kļūs nevajadzīgs, Kostarikas piemērs rāda, ka sertifikātu sistēmas paliek būtiskas pat ļoti atjaunojamos tīklos.

Plašākai informācijai klausieties mūsu padziļināto podkāstu vai apmeklējiet RE100 resursu portālu.